| Dusi, mans puisīt, ver actiņas ciet
|
| Zvaigznes pie tumšajām debesīm zied
|
| Dusi, mans dēliņ, ā-ā-ā
|
| Aijā, aijaijā
|
| Māmulīt pastāsti pasaku nu
|
| Stāsti par bērziem un birztalu tu
|
| Varbūt, ka dzeguzes zvani jau skan
|
| Pusnaktī vijoles uzzied un tvan
|
| Labi, mans puisīt, paklausies tad —
|
| Ir zeme, ko aizmirst nevar nekad
|
| Bērniem tur sulas ik pavasar' ir
|
| Brūnajās krūzes skanoši pil
|
| Sulas šīs nespēkā spēku spēj dot
|
| Tveicē ik gurošo atspirdzinot
|
| It visas slāpes šīs sulas spēj dzēst
|
| Tikai ne tās, kas pēc dzimtenes
|
| Māmulīt, pastāsti pasaku vēl
|
| Kā saule pie apvāršņa norietot kvēl
|
| Stāsti par jūru un liedagu man
|
| Smiltīs, kad skrienot vējš pēdās kad skan
|
| Labi, par zemi šo stāstīšu vēl
|
| Viļņi tur krastmalā dzintaru veļ
|
| Priedes tur slienas vai mākoņos
|
| Nelūst tās vētrās ne negaisos
|
| Ziemā tur sniegi kā ķiršziedi krīt
|
| Rūtīs mirdz ledus raksti ik rīt
|
| Ver acis ciet un palieci kluss
|
| Šī dziesma nes dzimtenei sveicienus
|
| Dusi, mans puisīt, ver actiņas ciet
|
| Zvaigznes pie tumšajām debesīm zied
|
| Dusi, mans dēliņ, ā-ā-ā
|
| Aijā, aijaijā |